Valsts, kura var būt un kuras laikam tomēr nebūs. Šādi es vēlos pārfrāzēt publicista Daiņa Īvāna rakstu portālā Delfi.lv. No savām subjektīvajām emocijām vēlētos atzīmēt – man šķiet, ka savulaik tik revolucionārais cilvēks ir kļuvis par stagnātu, konservatoru un gandrīz pat reakcionāru. Kādēļ tāds ir mans subjektīvais viedoklis?
Nevar noliegt, ka šogad aprit daudzas 25 gadu jubilejas politiskajos notikumos, kas saistīti ar Latvijas Republikas neatkarības atgūšanu. Jā, atzīstu, tajā laikā es tīri objektīvu iemeslu biju tikai pusaudzis, kam interesē politiskās norises. Jāsaka, ka šī interese nav zudusi arī pašlaik, tomēr uz procesiem jau raugos daudz racionālāk, nevis emociju vadīts.
Atgūtā brīvība jau ir zaudēta
Jā, var piekrist Dainim Īvānam – brīvību mums neviens nav uzdāvinājis, esam to izcīnījuši paši, riskējot ar dzīvībām un dažiem arī tās zaudējot 1991. gadā. Jā, tam es piekrītu, neapšaubu. Jā, nevar noliegt, Latvijas Tautas frontes nozīmību šajās brīvības cīņās. Brīvību izcīnījām, un kas notiek pēc 23 gadiem? Neatkarīgā Latvija vairs nav neatkarīga un pilntiesīgs suverēns vairs nav Latvijas pilsoņi kā to nosaka atjaunotā Latvijas Republikas Satversme. Piedaloties 2003. gada 20. septembra referendumā, Latvijas pilsoņi nolēma iestāties Eiropas Savienībā uz 2000. gada 11. decembrī pieņemtā Nicas līguma noteikumiem, tomēr jāsaka, ka 2007. gada 13. decembrī šie noteikumi mainījās ar Lisabonas līgumu, ar kuriem saskaņā pamazām Eiropas Savienība veidojas no suverēnu valstu savienības par Eiropas valstu federālu veidojumu, kur daudz lielāka teikšana ir tieši Briselē bāzētajām institūcijām, kur Latvijas interešu aizstāvība ir gaužām vāja. Jā, 2003. gadā izskanēja tieši tā pati retorika – Ja esi pret Eiropas Savienību, tātad esi par Maskavas tankiem Rīgas ielā. Šī retorika par valsts drošību pavada visus 2014. gada vēlēšanu maratonus. Tomēr kā pierāda pēcvēlēšanu periods, svarīgākie pasākumi ir nevis Latvijas drošība un zaļo cilvēciņu problēma, bet gan neizlēmība vai vēlme turpināt to Latvijas pārvaldes stilu, ko Dainis Īvāns definē kā stabilitāti. Kopš 2004.gada 1. maija mēs zaudējam savus iedzīvotājus. Stabili un nepārtraukti. Nepārdomātu lēmumu dēļ un neveiksmīgi organizētas valsts pārvaldes dēļ.
Diemžēl šīs stabilitātes sekas ir Latvijas vienīgās bagātības – iedzīvotāju zaudēšana ar Valmieras iedzīvotāju skaita aizplūšanu gada laikā – katru gadu Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par 20 000 cilvēkiem gada laikā, protams, ja var ticēt oficiālajiem datiem. Tomēr mani māc aizdomas par to, ka šis skaits ir lielāks. To, ka īsti nav skaidrs, cik tomēr Latvijā ir iedzīvotāju, pierāda 2011. gada Tautas skaitīšanas gaita, un tas, ka rezultāti ilgstoši netika publiskoti, salīdzinājumā ar Vāciju, Franciju vai tādu valsti kā Luksemburga. Ja stabilitāte ir iedzīvotāju skaita samazināšanās, tad jā, to var dēvēt “nāves stabilitāti”. Mani vairāk satrauc demogrāfa Ilmāra Meža zīmētā drūmā Latvijas nākotne. Šī brīža situāciju, ko kāds vēlas dēvēt par stabilitāti, var dēvēt par nabadzības spirāli. Tīri prozaiski salīdzinot Latviju ar lidmašīnu, jāsaka, ka lidmašīna krīt zemē no uzņemtā lidojuma augstuma. Priecē, ka šis kritiens vēl ir kontrolējams, un līdz sadursmei ar zemi vēl ir kāds laiks, bet ar katru mirkli lidmašīnu kontrolēt paliek aizvien grūtāk un izvadīt to no kritiena prasīs daudz asāku un pārdomātāku rīcību.
Stabili nabadzības slazdā iedzītie
Jā, var pārmest to, ka Latvijas iedzīvotāji pamet valsti, pārdod īpašumus par pelavmaizi (maize ar sviestu jau būtu labāk, bet tā ne visiem tiek) un netic valsts nākotnei. Par iedzīvotāju primārajām vajadzībām ir jāatgādina cilvēku vajadzību hierarhiju Maslova piramīdas veidā. Pirmās vajadzības vienmēr būs fizioloģisko vajadzību apmierināšana, un to Latvijas iedzīvotāji dara, pārdodot savus īpašumus, strādājot ēnu ekonomikas aizvējā, pamet valsti. Pārmest iedzīvotājiem viņu vēlmi izdzīvot, paēst, pabarot bērnus – nevar un nedrīkst, jo tas ir sens Dabas likums. Ja nu kam ir jāpārmet, tad nu tikai tiem, kas šādā situācijā situācijā ir noveduši Latvijas iedzīvotājus. Un šeit nevajag meklēt nevienus ārējos spēkus, tikai tos, kas ir darbojušies Latvijā. Ārējie spēki ir bezspēcīgi, ja sabiedrība ir saliedēta. Pārmest Latvijas iedzīvotājiem vēlmi pēc pārmaiņām un cerību īstenošanos nedrīkst. Pārmaiņas ir nepieciešamas. Jāpiebilst, ka tieši sociāldemokrātiskie uzstādījumi – brīvība, taisnīgums un solidaritāte var novērst Latvijas valsts bojāeju.
Pārdomātu un racionālu lēmumu rezultātā Latvija var mainīt savu attīstības vektoru no bojāejas virziena uz attīstības un uzplaukuma virzienu. Šajā gadījumā ir nepieciešamas pārmaiņas gan ekonomikā, gan sabiedrības uztverē. Šī brīža situācija ir stagnācija, kurā turpināsies cilvēku aizplūšana no valsts, ekonomikas sabrukšana, īpašumu izpārdošana ārzemniekiem par pelavmaizi, pacientu miršanu vairs ne tikai slimnīcas teritorijā, bet arī uz ceļiem, mājās, veikalos. Turpināsies valsts amatpersonu visatļautība – pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem ar ātrumu 150 kilometri stundā, klusa savu kredītsaistību nepildīšana, izmantojot amata stāvokli un ņemot kredītus nu jau likvidētajā Latvijas valstij piederošajā bankā, un izbaudot dāsnās kredīta brīvdienas, pēc tam pa kluso izdevīgi pārmigrējot uz kādu komercbanku un netiešā veidā lemjot par kredītportfelīti 3.a. Tā ir “stabilitāte”. Jā, stabilitāte pastāvošajai sistēmai, šajā sistēmā esošajiem veiklajiem darboņiem. Stabilitāte virzienā uz valsts sabrukumu.