Visai nesen viena komunikācijas zinātņu doktora grāda pretendente aicināja Latvijas sabiedriskos medijus neaicināt kādu bērnu un jauniešu psihoterapeitu neintervēt kā ekspertu, jo viņš vienkārši izteicās pret jauniešu dzimumu maiņu ķirurģiski, hormonāli. Turklāt tas nav vienīgais gadījums. Tādu ir daudz, tikai tie nav tik manāmi.
Jau kopš senās pasaules laikiem pastāv cīņa par varu, pār cilvēku prātiem. Īpaši asa vēršanās pret tiem, kas domā savādāk nekā pamatmasa. Viduslaikos pietika šādus cilvēkus nosaukt par ķeceriem, lai lemtu viņus inkvizīcijas spīdzināšanai un nāvei uz sārta, kā tas notika ar mūku Džordano Bruno vai grēku nožēlošanai, kā tas notika ar Galileo Galileju. Anglijā – Edvarda VIII laikā pietika būt apsūdzētam par piederību pie katoļu ticības, lai zaudētu visu, kas pieder. Lielās franču revolūcijas laikā smaga apsūdzība bija nodēvēšanu par dižciltīgo, Robespjēra terora laikā atlika tikai novērsties no šī politiskā darboņa uzskatu ģenerālās līnijas, lai giljotīna no viena ķermeņa izveidotu divas daļas. Francijā monarhijas restaurācijas laikā nicinošs apzīmējums bija nodēvēšana par bonapartistu. Cariskajā Krievijā bīstama apsūdzība bija, ja kāds publiski citu personu nodēvēja par revolucionāru. Padomju Krievijā apsūdzība balto kustības atbalstīšanā parasti summējās ar svina lodes saņemšanu. Pēc otrā pasaules kara ASV valdīja komunistu medības. Šie ir tikai daži piemēri, zināmākie, kas skāra konkrētas sabiedrības grupas.
Modernajā digitālajā pasaulē patiesībā nekas nav mainījies. Būtiskā atšķirība ir tajā, ka ostrakētais, izraidītais, ķecerīgais fiziski netiek sodīts ar nāvi, bet digitāli izstumts. Īpaši smagi tas skar publiskas personas. Tomēr, ne tikai publiskas personas, visas personas, visus cilvēkus, kas lieto kādu no sociālajiem tīkliem. Te nav svarīgi – vai tas ir darba jautājumos, vai hobija lietās.
Visi digitālajā pasaulē ir pakļauti pūļa noteikumiem. Tas ir, darīt visu, kas pūlim ir pieņemams. Ja pūlim kaut kas nav pieņemams, notiek izrēķināšanās digitāli. Par digitālā ķecera profilu tiek ziņots sociālā tīkla administrācijai, lai pūlim nepieņemamo uzskatu paudēju vienkārši atslēdz no sociālā tīkla platformas, kurā viņa uzskati nav pieņemami. Turklāt sociālie tīkli ir mūsdienu cilvēka alter ego. Sociālajos tīklos mēs varam būt jebkas. Varam būt tas, par ko vēlamies būt. Vīrietis, sieviete, mājdzīvnieks, bagāts, nabags. Ar doktora grādu, kaut nezina elementārās gramatikas likumus, pareizrakstību un citādi.
Sociālajos tīklos var sadurties ar visspilgtāko klusuma spirāles teorijas izpausmi, kas smagi var skart tieši sabiedrībā plaši pazīstamas personas, profesionāļus, kuriem, lai netiktu “kancelēti“, publiski ir jāpieslejas tajā brīdī valdošajam politiskajam, ekonomiskajam, sociālajam pamatstraumes plūdumam, pat ja tas ir pret šo personu uzskatiem, ētikas principiem.
Kancelēšanas mehānisms ir vienkāršs. Sociāli aktīvā, reizēm skaitliski mazā, bet ļoti agresīvā cilvēku aicina, pieņem lēmumu par “kancelēšanu”, kas saistīta ar konkrētu personu, politisku spēku, uzņēmumu, mākslinieku vai produktu. Šāds lēmums ir saistīts ar masveidīgu un sistēmisku vajāšanu sociālajos tīklos, ieskaitot indivīda, uzņēmuma, produkta reputācijas graušanu, profesionālās kvalifikācijas apšaubīšanu, kas noved pie vajātā objekta izslēgšanas no publiskās dzīves, pieejas masu medijiem, reklāmas izmaksu pieaugumiem, reklāmas mērķauditorijas zuduma. Par uzņēmumiem, produktiem būtu vismazāk jāuztraucas, lai arī tie var gūt lielus zaudējumus. Indivīdi šīs vajāšanas rezultātā var zaudēt ģimeni, darbu, draugus, sociālos sakarus, un pat dzīvību. Turklāt šī “kancelēšanas” toni nosakošā cilvēku grupa nemaz neuzņemas atbildību par izdarīto.
Nav svarīgi, kad ir izdarīts “noziegums” pret pamatstraumes principu. Tagad, vai pirms ntajiem gadiem. Kancelēt var arī par ierakstiem, video failiem, kas veikti pirms ilga laika, neņemot vērā, ka tajā brīdī tas skaitījās pieņemami. Turklāt sociālo tīklu lietotāji burtiski rakājas slavenību, publisku personu “apakšveļā”, meklējot kompromitējošus materiālus, ierakstus, izteikumus. Šiem racējiem, meklētājiem neeksistē nekādi attaisnojoši iemesli. Arguments – “tas bija sen, tā bija norma”, “biju jauns un stulbs” netiek ņemts vērā, un arī atvainošanās netiek ņemta vērā. Šo racēju mērķis ir nevis ļaut cilvēkam saprast, kur viņš kļūdījies, ļaut viņam pašam saprast notiekošo, bet gan nosodīt, vajāt, izslēgt.
Ja sākotnēji “kancelēšana” varēja tikt uzskatīta par pozitīvu piespiešanu mainīt nepieņemamus uzskatus, tad tagad tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Virtuālās pasaules “taisnīgie” ignorē visus viņiem nepieņemamos faktus, argumentus. “Kancelēšana” lielos vilcienos izbeidz vārda brīvību un izteiksmes polarizāciju, burtiski demokrātiju pārvērš par izteiktu digitālo un vēlāk arī reālo totalitārismu, kurā ir princips “šis viedoklis ir vienīgais un pareizais”, un šo viedokli atbalsta visi, jo tie, kas domā savādāk, jau sen ir no sociālajiem tīkliem izslēgti, izspiesti, apklusināti.