Izglītības un zinātnes ministrijas iecerētā skolotāju atalgojuma sistēmas reforma vismaz sākotnēji paredz publiskot visu skolotāju algas. Vai tā ir atklātība? Vai tā nav iejaukšanās skolotāju privātajā dzīvē? Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
Vispirms sāksim ar to, ka jebkura cilvēka atalgojums ir uzskatāms par nepubliskojamu informāciju, vēl jo vairāk, skolotāji neskaitās valsts ierēdņi, līdz ar to – ir noteikts skolotāju atalgojuma minimums. Jebkura pašvaldība var izlemt – piemaksāt saviem skolotājiem vai arī tomēr nepiemaksāt, ja pašvaldība ir nabadzīga. Kā skolotājam skatīties acīs skolniekiem, skolnieku vecākiem, kuri var vērtēt skolotāja profesionālās, cilvēcīgās īpašības, skolotāja darbu, vadoties pēc atalgojuma apjoma. Nenoliegsim, ka Latvijā cilvēka “vērtību” nosaka viņa atalgojums, nevis citas profesionālās kvalifikācijas.
Ja Ministru kabinets ir nolēmis publiskot skolotāju atalgojumu, tad jebkurā gadījumā ir jāataisno NEO, ala Ilmārs Poikāns, kas, izmantojot VID mājas lapas drošības caurumus, ieguva informāciju par valsts sektorā strādājošo amatpersonu atalgojumu, kā arī nopludināja to masu medijiem. Kādēļ Ilmāram Poikānam bija jāstājas tiesas priekšā, kādēļ žurnālistei Ilzei Naglai bija jāpārcieš kratīšanas šausmas, kaut arī bija zināms, ka žurnālistam ir tiesības neizdot savus informācijas avotus?
Šie jautājumi paliek neatbildēti, un arī paliks neatbildēti, jo valsts amatpersonas savu atalgojumu uzskata par noslēpumu, jo komercstruktūras tagad viņus varot pārpirkt, un ierēdņu kontingenta atjaunošana esot dārgs prieks. Bet kāpēc nesākt šo atalgojumu reformu tieši ar amatpersonu ienākumu deklarāciju publiskošanu, lai paši ierēdņi varētu salīdzināt, kādas ir algu atšķirības dažādās ministrijās, neskatoties uz līdzvērtīga amata ieņemšanu – cik saņem jaunākais referents visās ministrijās? Kāpēc ir atalgojuma atšķirība dažādās ministrijās, kādēļ nav vienota atalgojuma sistēma visiem ierēdņiem?
Kādēļ tikai skolotāju algas ir jāpublisko? Kādēļ tad nesaņemties un nepubliskot visu publiskajā sektorā strādājošo algas, lai tad nu sāktos skaudības mēris tipiski latviskā garā? Kādēļ tieši skolotāji ir tie, kam jācieš?
Kādēļ vienā gadījumā atalgojums ir valsts noslēpumam pielīdzināms pasākums, bet kādēļ otrā gadījumā algu publiskošana būs atalgojuma sistēmas sakārtošanu veicinošs faktors?
Jāpiezīmē, ka Makss Vēbers uzskata, ka birokrātijas vara ir pielīdzināma tiesu, masu mediju, likumdošanas varai, jo tieši politiķu saskanīga rīcība ar ierēdņiem var veicināt politiķu karjeras izaugsmi, bet nesaskaņas – norakt politiķi. Skolotājam šādas varas nav, skolotāju uzdevums ir pavisam cits – audzināt, skolot, veidot Latvijas jauno paaudzi, un līdz ar to – arī Latvijas nākotni. Kādu nākotni izkals, izveidos pazemots cilvēks?
Vai tas gadījumā var būt būs kāds durklis, kas paredzēts aklajām augšām – politiskajai un ekonomiskajai elitei?
Latvijas vēsturē šādi gadījumi jau ir bijuši, un ne tikai Latvijas vēsturē. Pasaulē arī tādu piemēru netrūkst. Paskatīsimies kaut uz 1917. gada notikumiem Krievijā, 1905. – 1907. gada notikumiem Latvijā. Kas notika 2009. gada 13. janvārī Vecrīgā?