Bet fakts uz pasaules ir pati visietiepīgākā lieta.

/M. Bulgakovs. "Meistars un Margarita"/

Ir pagājuši valsts svētki - 18. novembris. Pirms 96 gadiem tika proklamēta Latvijas Republika. Tas bija iespējams tikai tādēļ, ka bija izveidojies varas vakuums. Kāda bija mūsu senču vēlme, radot valsti? Turpinās polemika ar Uldi Varneviču par Tautas varas partiju.

Demokrātiska valsts, kurā tautas intereses tiek īstenotas caur partiju pārstāvniecību. Ņemot vērā jēdziena "demokrātija" vēsturisko izcelšanos, partiju sistēmas izveide jau ir novirzīšanās no jēdziena būtibas - tiešās demokrātijas, kļūstot par pārstāvniecības demokrātiju. Un te arī rodas visas mūsu problēmas, kuras ir noveršamas, ja ir griba darboties vēlētāju interesēs. Latvijas problēma ir daudzās partijas, kuras ir balstītas uz šauru grupiņu interesēm, partijas, kuras ir elitāras, kadru un kā saka, oligarhiskas. Pietrūkst masu partijas. Un šeit savam oponentam ieteiktu pievērst uzmanību tieši šim jēdzienam. Ar ko masu partija ir atšķirīga? Pievēršam uzmanību definīcijai: "Masu partija - no XIX gs. otrās puses līdz pat XX gs. 60. gadiem, palielinoties sabiedrības vēlēšanu tiesībām, visā Eiropā veidojās masu partijas. Svarīgs elements ir ideoloģija. Industrializācijas perioda un vēlēšanu tiesību palielināšanas laikā masu partija kļūst par vienotājposmu vai saikni starp sabiedrību un valsti. Šo partiju politiskie uzdevumi ir opozīcija pie varas esošai elitei, un sociālo reformu realizācija, kas tiek panākta ar daudzu sabiedrības sektoru un pilnvarotu līderu starpniecību. Tā ir tipiska pilsoniskas sabiedrības pārstāvniecība, kuras uzdevums ir valsts politikas ietekmēšanā ilgtermiņā līdz vēlamo rezultātu sasniegšanai. Partijas atbalstītāju vienotājs ir netik daudz harismātiski līderi, cik ideoloģija un ticība no tās izrietošajiem mērķiem." Līdz ar to, šajā definīcijā jau parādās ideoloģijas nepieciešamība, mērķa nepieciešamība. Ja nav ideoloģijas, nav mērķa. Un mums ir viens piemērs, kas parādīja kas notiek ar bezideoloģijas partiju. Kā būtu ar eksprezidenta Zatlera dibināto Reformu partiju? Bija un izbija. Otrs piemērs, kā nevajag darīt, ir Ingūnas Sudrabas partiju "No sirds Latvijai". Arī te viss tika balstīts uz viena harzmātiska līdera balstu. 

Man tika ieteikts nomest jēdzienu vēsturisko uzslāņojumu. Varbūt ir vērts radīt jaunu jēdzienu sistēmu politikas zinātnē? Šo aicinājumu es varu pamatot tikai ar to, ka jebkura jēdziena sākotnējā nozīme laika gaitā mainās, jo nekas nav iekalts akmenī uz mūžīgiem laikiem, kā arī pats akmens tomēr nav mūžīgs. Tas tā, filosofisku pārdomu vietā. 

Jebkuras partijas galvenais lēmējorgāns ir tieši kongress. Ja sekojam frāzei, ka "biedri. Kas var ievēlēt valdi arī pirms kongresa. Elektroniskā vide to ļauj. Bet to var atstāt arī kongresa ziņā." Oponents nepievērš uzmanību tam, ka šādā gadījumā valdes ievēlēšana kļūst necaurspīdīga, un iespējama partijas oligarhizēšanās, ko tik ļoti vēlas novērst Uldis Varnevičs. Tāpēc es šim aspektam jau vairākas reizes esmu pievērsis uzmanību. Pagaidām neveiksmīgi.

Par demokrātijas jēdziena kariķēšanu es uzņemos atbildību, apzināti kariķējot to, lai mans oponents saprastu, kā var tikt saprasts aicinājums nomest nevajadzīgus uzslāņojumus. Aicinu tomēr vadīties pēc akadēmiskās jēdzienu izpratnes. Tā ir vispārpieņemta prakse un noslīpēta jau vairāku gadsimtu garumā. Atgādinu, ka jēdziena pamatnozīme laika gaitā var mainīties un bieži vien mainās. Un jebkuru ideju, lai arī cik cēla un ģeniāla tā būtu, var samaitāt tikai cilvēku tumšākās dziņas. 

Es atsaucos uz akadēmisku jēdzienu izpratni, jo tieši šajā teorētiskajā izpratnē ir ietverta kolosāla zināšaņu bāze.