Bet fakts uz pasaules ir pati visietiepīgākā lieta.

/M. Bulgakovs. "Meistars un Margarita"/

Ne tikai Eiropas Savienības dienvidu valstis - Grieķija, Itālija, Francija un Spānija, bet nu jau arī Latvija saskaras ar bēgļu problēmu. Nav jau tā, ka Eiropā notiktu karadarbība, un eiropieši bēgtu no kara skartajām teritorijām kā tas notika Otrā pasaules kara laikā, bet gan Eiropas Savienība saskaras ar bēgļiem no Ziemeļāfrikas reģiona. Ir valstis Āfrikas kontinentā, kur notiek karadarbība, un iedzīvotāji tiešām ir spiesti pamest dzīvesvietu. Latvijā līdz šim neesmu saskāries ar šīs problēmas pamatīgāku atspoguļojumu.

Te var mest akmeni masu mediju un lielo interneta portālu virzienā, un balstoties uz šīm skopajām informācijas drupām tiek veidots Latvijas sabiedrības viedoklis, kā arī, balstoties uz dažiem apšaubāmiem terminiem, top 160 Latvijas "darbaļaužu"  atbalstītā atklātā vēstule. Tomēr netiek sniegta faktu analīze, bet kā var būt faktu analīze, ja pat īsti ziņu faktiskais materiāls īsti netiek pat atspoguļots Latvijas medijos.

Bēgšanas ceļi

Gandrīz katru dienu pasaules medijos parādās informācija par to, ka Vidusjūrā vai nu ir izglābti vai arī ir noslīkuši patvēruma meklētāji no Ziemeļāfrikas. Romas pāvests jau ir pamanījies nodēvēt Vidusjūru par kapsētu. Līdzīgi Vidusjūru ir nodēvējis arī Maltas premjerministrs Džozefs Muskats. Saskaņā ar Apvienoto nāciju organizācijas datiem, 2013. gadā Itāliju un Maltu sasnieguši vairāk par 32 tūkstošiem patvēruma meklētāju. Patvēruma meklētāji arī Sicīliju nesmādē, kurp vienā nedēļas nogalē pamanījās nokļūt ap 200 cilvēku. Tiek uzskatīts, ka migranti, kas savās bēgļu gaitās uz Eiropu dodas pa Vidusjūras centrālo migrācijas ceļu no Lībijas vai Tunisijas, pārsvarā ir  bēgļi no Eritrejas un Somālijas, kaut arī tiem sāk pievienoties bēgļi no Sīrijas, kas šādi cenšas pamest karadarbības skartos Sīrijas reģionus. Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārstāvis Adrians Edvards žurnālistiem savulaik ir paziņojis: “Gadījumi, kad bēgļi mazos kuģos un laivās pāri Vidusjūrai dodas uz Eiropu, ir seni kā pasaule un ir saistīti ne tikai ar migrāciju kā tādu, bet arī ar jautājumiem par patvēruma piešķiršanu.”Par migrantu traģēdiju pie Lampedūzas salas 2013. gada oktobrī ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārstāvis izteicās šādi: “Lielākā daļa pie Lampedūzas krastiem bojāgājušo bija no Eritrejas, un daudziem no viņiem, iespējams, bija vajadzīga starptautiska palīdzība.” Pievērsīsim uzmanību, ka Adrians Edvards pieļauj varbūtību, ka migrantiem ir nepieciešama palīdzība. Pēc humanitāro organizāciju vērtējuma, kas nodarbojas ar migrācijas jautājumiem, pēdējo 20 gadu laikā Vidusjūrā bojā gājuši aptuveni 20 000 cilvēku, cenšoties sasniegt Eiropas Savienības teritoriju. 

Lai noskaidrotu, kas tad notiek Vidusjūras reģionā un kādi ir Ziemeļāfrikas bēgļu migrācijas ceļi, Eiropas Savienības ārējo robežu drošības aģentūra FRONTEX analizē Eiropas Savienības piekrasti un robežas sasniegušo migrantu ceļus, un sadarbībā ar savu meitas iestādi i-Map tiek veidotas migrācijas ceļu kartes. Ir četri migrācijas ceļi – Vidusjūras austrumu migrācijas ceļš, Vidusjūras centrālās daļas migrācijas ceļš, Vidusjūras rietumu migrācijas ceļš, kā arī Rietumāfrikas migrācijas ceļš uz Eiropas Savienības dalībvalstīm piederošajām Atlantijas okeāna salām. 

{jcomments on}

No bēgļu sniegtās informācijas izriet, ka pašlaik vispopulārākā Ziemeļāfrikas valsts, no kuras doties uz Eiropas Savienību, ir Lībija. Pateicoties tam, ka Lībijā pastāv varas vakuums pēc 2011. gada ASV, Francijas un Itālijas veiktās režīma maiņas Lībijā, gāžot melno pulkvedi Muamaru Kadafi, un šo vakuumu izmanto noziedzīgie grupējumi, kas nodrošina nelegālus migrantu pārvadājumus. Turklāt daudzus potenciālos migrantus vilina nelielais attālums no Lībijas līdz Itālijas salai Lampedūzai.

Migrācijas plūdi un atplūdi

Migrgantu skaits un to izmantoto Vidusjūras migrācijas ceļu maršruts mainās. Piemēram, laikā no 2008. gada līdz 2012. gadam liels migrant skaits izmantoja Vidusjūras austrumu migrācijas ceļu – no Turcijas uz Grieķiju, ziņo aģentūra FRONTEX. Tieši šīs migrācijas dēļ Grieķijas valdība robežu apsargāšanai norīkoja papildus 1800 policistu. Tomēr ar pastiprinātu robežapsardzi migrācijas problēma nav atrisināta. Kā pierāda šī brīža situācija, FRONTEX darbinieku bažas 2012. gadā bijušas pamatotas, jo pieaugošā migrācija Itālijai un Grieķijai liek tērēt lielus finanšu un cilvēku resursus, lai noturetu savas robežas. Minētajā laika posmā Eiropas Savienībā cirkulēja informācija, ka Turcijā savācās migranti, kas ar lielu nepacietību gaidīja mirkli, kad beigtos pastiprinātā Grieķijas robežu uzraudzība, lai tajā pat mirklī dotos ceļā uz Eiropas Savienību.

Pēc ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja sniegtās informācijas – 2005.gadā no Ziemeļāfrikas uz Itāliju mēģināja nokļūt aptuveni 25 000 cilvēku, savukārt 2009.gadā aptuveni 9 600 migrantu mēģināja nokļūt Itālijā. Bēgļu “plūdi” sākās 2011.gadā, kad Lībijā sākās pilsoņu karš, un ASV, Francija un Itālija atbalstīja Muamara Kadafi režīma gāšanu. Pagājušajā gadu desmitā populārākais Vidusjūras migrācijas maršruts bija tā sauktais Vidusjūras rietumu migrācijas maršruts no Rietumāfrikas uz Spāniju, ieskaitot Spānijas aizjūras teritorijas – autonomās pilsētas Seuta un Melila Ziemeļāfrikā un Kanāriju salas. Šo ceļu 2006.gadā izmantoja aptuveni 32 000 migrantu. Savukārt 2011.gadā no Rietumāfrikas uz Spāniju laimi meklēt devās mazāk par 5 500 cilvēkiem.

Kaut arī Eiropas Savienības valstis ir mēģinājušas pārtraukt nelegālo migrantu bojāeju Vidusjūrā, tomēr paliek neatrisināts jautājums, kas tad palīdz nelegālajiem migrantiem doties bīstamajā ceļā? Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jācīnās ar nelegālo biznesu, kas veidots nelegālo migrantu pārvietošanai. Kā uzskata amatpersonas, cilvēku kontrabandisti izmanto starptautisko noziedzīgo grupējumu atbalstu, kam nepastāv robežas. Lībijas krasta apsardzē figurē viedoklis, ka Lībijas kontrabandisti sadarbojas ar Itālijas organizētās noziedzības pārstāvjiem.

Grāmatas “Vergu tirgotāja atzīšanās” autors Džampaolo Musumeki divus gadus pavadīja, ceļojot pa pasauli kopā ar tiem cilvēkiem, kas palīdz pārvadāt ļaudis pāri robežām. Viens no žurnālista avotiem ir ēģiptiešu kontrabandists, kas Lībijā ir organizējis veselu bēgļu pārvešanas tīklu, kas darbojas jau piecpadsmit gadus. Ēģiptiešu kontrabandists uzskata, ka viņa interesēs ir radīt bēgļiem drošus apstākļus. 

“Es nevēlos, lai mani klienti mirtu, jo mans darbs ir atkarīgs no manas reputācijas. Savas karjeras sākumā es ļoti aktīvi meklēju klientus. Tagad, kad esmu ievērojams kontrabandists, cilvēki paši ierodas pie manis, jo es viņiem sniedzu drošības garantijas,” – Musumeki atstāsta sava informācijas avota teikto. Jāatzīst, ka cilvēku kontrabandas bizness zeļ un plaukst. Šī gada laikā uz Eiropas Savienības valstīm, iespējams, pārcelsies ļoti liels skaits nelegālo bēgļu. Pēc Mušami domām, apgrozījums no nelegālo bēgļu pāri Vidusjūrai var sasniegt aptuveni 300 – 600 miljonus eiro gadā. Šādas naudas summas piesaista vieglas peļņas tīkotājus.

“Lībijā ir pārāk daudz klientu un viņiem nepaliek nekādas izvēles kā tikai uzticēties cilvēku kontrabandistiem. Tāpēc pārvadātāji var samazināt sniegto “pakalpojumu” kvalitāti. Pārvadātājiem nav nepieciešams rūpēties par savu reputāciju. Šobrīd pārvadājumu “kvalitāti” diktē tirgus – ir pieprasījums un Tu vari darīt jebko,” – saka Musumeki.

Lībija piesaista ekonomiskos bēgļus jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Pēc aģentūras “FRONTEX” datiem, iepriekšējie bēgļi un migranti tagad ir kļuvuši par vervētājiem, kas ir starpposms starp Lībijas teritorijā esošajiem noziedzīgajiem grupējumiem un cilvēkiem, kas domā par migrāciju.

Nekāpsi – nošaus!

Nonākot Lībijas teritorijā migranti nodod savus personu apliecinošus dokumentus un naudu pārvadātājiem, faktiski nododot savu likteni pārvadātāju rokās. Viens no patvēruma meklētājiem – Alī no Gambijas – pastāstīja, kādos apstākļos viņš ir nokļuvis nedrošajā peldlīdzeklī. “Cilvēks no Līvijas mums sameloja,” – stāstīja Alī. “Viņš teica, ka būs liela laiva. Katrs no mums samaksāja apmēram 1000 dināru (aptuveni 728 ASV dolāru). Kad mēs nokļuvām līdz kuģim, viņš uz mums tēmēja ar ieroci un piespieda mūs kāpt tajā: ja neiekāpsi – Tevi nošaus. Tāpēc arī nācās kāpt šajā kuģī.”

Lībijas varas iestādes reti iejaucas nelegālo pārvadātāju lietās. Tripolē krasta apsardzes darbinieki raidkorporācijai BBC ir paziņojuši, ka viņi netiek galā ar lielo nelegālo pārvadājumu skaitu, un darbojas tikai tad, ja kādai no laivām draud noteiktas briesmas. Lībijas liela daļa nepakļaujas Lībijas varas iestādēm, tiek uzskatīts, ka vietējās bruņotās grupas aktīvi sadarbojas ar cilvēku kontrabandistiem.

Savulaik laikraksts “Repubblica” publicēja telefona sarunu fragmentu starp nelegālajiem pārvadātājiem no Tripoles, ko bija pārtvērusi Itālijas policija. Mereds Medhani no Eritrejas citam cilvēku kontrabandistam pastāstīja, ka viņš uz Itālijas piekrasti nosūtīja apmēram 8000 migrantu. Šim pārvadātājam arī piedēvē šādu repliku: “Es vienmēr piekrauju laivu līdz maksimumam, jo viņi paši (migranti) grib no šejienes aizpelēt pēc iespējas ātrāk.”

Cilvēku tirgoņi

Pēc Musumeki vārdiem – domāt par kontrabandistiem kā par vienkāršajiem zvejniekiem vai jūrniekiem ir liela kļūda. “Tie ir biznesmeņi,” – saka Musumeki. “Viņi ir gudri. Domājiet par kontrabandistiem kā par cilvēkiem, kas nekad neguļ un 24 stundas diennaktī domā kā nokļūt Eiropā. Viņi lasa avīzes, studē Eiropas likumus, seko FRONTEX darbībām.” Migrantu izmisums, pavairots ar kontrabandistu peļņu šo problēmu padara grūti risināmu. “Viens pārvadātājs, ar ko mēs tikāmies Itālijas cietumā, mums teica: “Jūs mūs nekad neapturēsiet. Jūs nevarat apstādināt migrantus,”” Musumeki runājot problēmas par problēmas būtību. “Kad valdības aizver legālos migrācijas ceļus, bizness kļūst tikai pelnošāks, jo katrs ceļojums kļūst ilgāks un garāks, bīstamāks. Jūs nevarat to apturēt. Jūs varat tikai mēģināt to regulēt.”

Caur Grieķiju un Balkāniem – bez aizķeršanās

Tuvo austrumu bēgļiem ir gandrīz netraucētas iespējas no Grieķijas caur Balkānu valstīm un Ungāriju nonākt jebkurā vietā Eiropas savienībā. Par to pārliecinājies ungāru žurnālists un politiķis Gērgs Kakuks, personīgi veicot ceļojumu kopā ar patvēruma meklētājiem.

Žurnālists sācis savu ceļu no grieķu ciemata pie robežas ar Maķedoniju. Šeit saplūst migranti no Irākas, Afganistānas un Sīrijas. Grieķijā viņi nonāk pa sauszemi no Turcijas vai pa Vidusjūru sasniedz Grieķijas salas, no tām tālāk tiek aizvesti uz kontinentu un palaisti savā vaļā.

Tālāk viņi gan ar sabiedrisko transportu, gan kājām šķērso Maķedoniju un Serbiju, līdz beidzot nonāk Ungārijā un no tās dodas galvenokārt uz Vāciju, Franciju un Norvēģiju, kur daudzus jau gaida radinieki. Visā ceļa garumā vietējie likumsargi nerada šķēršļus, nav redzama pat daudzināto cilvēku kontrabandistu klātbūtne. 

"Grieķija un Balkānu valstis, šķiet ir atteikušās no cīņas ar masveida imigrāciju. Grieķiem, maķedoniešiem un serbiem vienīgā vēlme ir, lai šie cilvēki pēc iespējas ātrāk šķērsotu viņu teritoriju," stāsta žurnālists Gērgs Kakuks.

Žurnālists norāda, ka pretstatā stereotipiem, ka migranti galvenokārt pieder pie sabiedrības zemākajiem slāņiem, tādu ir mazākums. Viņa ceļabiedri pārsvarā bijuši labi izglītoti un dzimtenē situēti cilvēki. Viņi dodas bēgļu gaitās nevis labākas dzīves meklējumos, bet gan tāpēc, ka pašu valstīs dzīvot vairs nav iespējams.

Lībija iebilst pret ES plāniem cīnīties ar cilvēku kontrabandistiem

Lībijas varas iestādes 2015. Gada maijā ir iebildušas pret ES dalībvalstu plāniem cīņai ar nelēgālajiem cilvēku pārvadātājiem izmantot kara flotes kuģus. Lībijas patstāvīgais pārstāvis ANO izteicies, ka Eiropas valstu nodomu nenoteiktība Lībijā rada lielu nemieru. Eiropas Savienības Augstais pārstāvis Ārlietu jomā Frederika Mogerīnī ir vērsusies ANO Drošības padomē ar lūgumu atļaut pielietot militātu spēku pret cilvēku tirgotājiem un nelegālo bēgļu pārvadātājiem. Bez ANO mandāta jebkuri mēģinājumi apturēt vai likvidēt nelegālo imigrantu pārvadātāju peldlīdzekļus Lībijas teritoriālajos vai starptautiskajos ūdeņos būs nelikumīgi. Pēc ANO datiem, 2015 gadā bīstamo ceļojumu pāri Vidusjūrai mēģinājuši veikt ap 60 000 cilvēku, no kuriem ne mazāk par 1800 ir noslīkuši Vidusjūrā, kas ir 20 reizes vairāk kā 2014. gadā atbilstošajā periodā.

Lībijas pārstāvis ANO Ibrahims Dabbaši uzskata, ka ES piedāvājums izmantot militāru spēku pret cilvēku kontrabandistiem ietver sevī daudzus neskaidrus jautājumus: “Eiropas Savienība nav konsultējusies ar Lībijas varas iestādēm. ES tur mūs neziņā attiecībā par saviem nodomiem: daļēji, kādas militārās operācijas tiks veiktas Lībijas teritoriālajos ūdeņos. Tas viss mūs dara uzmanīgus un piesardzīgus. Mēs vēlamies noskaidrot, kā viņi gatavojas atšķirt zvejas kuģus no cilvēku tirgotāju laivām.”

Savukārt starptautiskā tiesību aizsardzības organizācija “Amnesty International” brīdina, ka militāro operāciju dēļ daudzi migranti, kas vēlas pamest Lībiju, nevarēs to izdarīt un paliks valstī ļoti smagos apstākļos.

Epiloga vietā

Vidusjūras bēgļu jautājums ir ļoti sarežģīts, jo skar ne vienu vien valsti. Mani par šīm rindām var arī nodēvēt par rasistu, neiecietīgu cilvēku, tomēr man ir tiesības uz viedokli, un manu uzskatu brīvību nodrošina Satversme, un līdz ar to paturu tiesības tiesiski vērsties pret katru, kas centīsies  ierobežot vai aizskart manas tiesības uz vārda un uzskatu brīvību. Vesterrosas slepkavība IKEA veikalā liek domāt par par iecietību, toleranci un visiem citiem cilvēktiesību brīnumiem, tomēr mātei un dēlam bija tiesības dzīvot, nevis mirt ar naža dūrieniem, ko radīja patvēruma meklētāji no Eritrejas. Vēlos dzīvot un strādāt sakārtotā valstī, mierīgos apstākļos un domāju, ka arī visi to vēlas. Tomēr ir savas robežas iecietībai. Ne jau velti viduslaikos bija teiciens - "ar savu kārtības rulli svešā klosterī neplāties". Mūs aicina uzņemt 250 bēgļus brīvprātīgi, jo vecā Eiropa netiek vairs galā, un pēc Vācijas iekšlietu ministra de Mezjēra uzskatiem, Austrumeiropas teritorijas nav blīvi apdzīvotas, un te varētu izmitināt bez maz visus imigrantus no Āfrikas. Ir būtiska atšķirība starp bēgļiem no kara zonām un labas dzīves meklētājiem. Ir nekorekti salīdzināt Latvijas bēgļus Otrā pasaules kara laikā ar bēgļiem no Ziemeļāfrikas. Pirmie bēga, glābjot savu kailo dzīvību, atstājot visu šeit - radus, īpašumus, statusu, ieņemamos amatus un tur, jaunajā mītnes vietā padzīvoja arī pagaidu nometnēs, bet pēc tam sāka iekārtot dzīvi no sākuma, no visnetīrākajiem un grūtākajiem darbiem, centās pierādīt savas profesionālās kompetences, nevis pieprasīja 100 € dienā kā to dara Grieķijas Kosas salas bēgļi, vai arī Lampedūzas salas iemītnieki. Patvēruma meklētājiem, kas ir bēgļi no kara darbības zonām vai pabalstu medniekiem, nav nekādu priekšrocību pret valsts pamatiedzīvotājiem, un nedrīkst būt.