Bet fakts uz pasaules ir pati visietiepīgākā lieta.

/M. Bulgakovs. "Meistars un Margarita"/

Contents[Hide]

Paturpinot Lato Lapsas stāstu par bēgošo ģenerāli. Patiesībā bēgošais un gļēvais ģenerālis ir aisberga redzamā daļa, jo daudzi līdzīgi gadījumi paliek neatklāti. Šī situācija atklāj nepatīkamas lietas. Orvels savā romānā "Dzīvnieku ferma" jau rakstīja: "Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem." Šī brīža situācija to pierāda. Bet nu nesteidzoties pie galvenā.

1. Dienesta auto nodoklis

Krīzes laikā kādiem "ģeniāliem" cilvēkiem - premjerministram Valdim Dombrovskim un finanšu ministram Eināram Repšem - radās spica un fiksa ideja kā valsts kasi papildināt ar naudas līdzekļiem. Balstoties uz Iedzīvotāju ienākuma nodokļa 8.panta 2.3. daļu, kas nosaka: "2.3 Šā panta otrajā un 2.1 daļā minētais ienākums ietver arī darbiniekam, dalībniekam, kapitālsabiedrības valdes loceklim vai padomes loceklim, personai, kas pilda pienākumus vēlētā amatā, kā arī šo personu ģimenes locekļiem (turpmāk — labuma guvējs) doto labumu no darba devējam piederoša vai darba devēja rīcībā esoša vieglā pasažieru automobiļa izmantošanas tādiem uzdevumiem vai vajadzībām, kas nav saistītas ar darba vai dienesta pienākumu vai darba devēja saimnieciskās darbības veikšanu, ja labuma gūšanas mēnesī par vieglo pasažieru automobili nemaksā uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokli. Šīs panta daļas izpratnē par fiziskās personas ģimenes locekļiem uzskatāmi tās vecāki, vecvecāki, laulātais, bērni un mazbērni. Par gūto labumu no darba devējam piederoša vai darba devēja rīcībā esoša vieglā pasažieru automobiļa izmantošanas, ja par vieglo pasažieru automobili nemaksā uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokli, ir jāmaksā algas nodoklis" Latvijas Republikas Ministru kabinetā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 1666 "Kārtība, kādā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliek labumu, kas gūts, izmantojot darba devēja vieglo pasažieru automobili personīgām vajadzībām" un balstoties uz šiem noteikumiem Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki ieslidināja rokas privātajā sektorā strādājošo un viņu darba devēju kabatā, lai papildinātu paplukušo valsts kasi. 

Kopš 2010. gada 1. janvāra kārtējo reizi Latvijas stilā tika "slaukti" uzņēmēji vai to darbinieki, kas ar uzņēmumam piederošu auto atļāvās aizbraukt uz veikalu pēc maizītes, vai līdzīgi ģenerālim - aizvest personīgo netīro veļu mazgāšanai. Tomēr uzņēmēji nodemonstrēja apbrīnojamu radošumu un arī valsts amatpersonas ieķēpājās pāris skandālos ar dienesta automašīnas izmantošanu privātajām vajadzībām (spilgtākais piemērs ir Iekšlietu ministres Mūrnieces bērnu nogādāšana līdz skolai), kā rezultātā 2010. gada 20. decembrī cauri Latvijas Republikas Saeimai tika izdzīts likums "Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likums", un pēc šī likuma gara un arī burta no nodokļa nomaksas nav iespējams izvairīties, jo, nenomaksājot nodokli, nav iespējams veikt automašīnas obligāto tehnisko apskati. 

2. Dienesta auto nodoklis tikai privātajam sektoram

Ja Ministru kabineta noteikumos Nr. 1666 precīzi nebija noteikts, vai valsts ierēdņiem arī šī nodeva ir jāmaksā valsts amatpersonām. Par valsts amatpersonu maksājumiem diskusija sākās pēc Lindas Mūrnieces dienesta automašīnas izmantošanas bērnu transportam uz skolu un no skolas. Lai gan pati Linda Mūrniece bija gatava  maksāt dienesta automašīnas lietošanas nodokli, bija amatpersonas, kas uzskatīja, ka ministrei tas nav jādara, jo viņa esot lietojusi privātām vajadzībām operatīvo transportu. Tā teikt, ja viena valsta amatpersona atļautos maksāt nodokli, tad būtu jāmaksā visām. Ierēdniecība un augstākās amatpersonas to taču nevarēja pieļaut. Turklāt dienesta auto nodoklis pēc likuma "Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likums" stāšanās spēkā ir jāmaksā visiem uzņēmējiem, ja tie nevar vai neuzskata par vajadzīgu pierādīt faktu, ka automašīna netiek lietota privātām vajadzībām. Tātad - nevainības prezumpcija nedarbojas, un visu uzņēmēju vieglais auto transports tiek izmantots privātām vajadzībām.

2010. gada 20. decembrī Saeimas sēdē tika pieņemts minētais likums 2. lasījumā kā steidzams. Pret šo likumu mēģināja uzstāties tā laika opozicionāri, bet koalīcijas balsošanas mašīna to vienkārši nomāca. Kad opozicionāri pacēla jautājumu par to, vai ierēdņiem un valsts amatpersonām būtu jāmaksā minētais nodoklis, Vienotības frakcijas deputāte Ilze Viņķele pozīcijas viedokli formulēja šādi: "Īss komentārs. Dienesta auto izmantošanu aizliedz likums „Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu”. Privātām vajadzībām dienesta auto nav izmantojams. Aicināt ieviest nodokli, kas, piemēram, par 20 latiem atļautu Ministru kabineta locekļiem vai Saeimas deputātiem izmantot milzīgā apjomā dienesta auto, būtu amorāli un nepareizi." Tātad - pēc pozīcijas deputātes Ilzes Viņķeles teiktā - valsts amatpersonām likums aizliedz izmantot dienesta automašīnu privātām vajadzībām. Likuma "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu" pants 5.2. nosaka:

"(1) Papildus šajā likumā un citos tiesību aktos ietvertajiem noteikumiem par rīcību ar publiskas personas mantu ievērojami arī saskaņā ar šo pantu paredzētie publiskas personas autotransporta izmantošanas noteikumi.

(2) Publiskas personas īpašumā, valdījumā vai lietošanā esošais autotransports, tajā skaitā operatīvais transports, izmantojams tikai dienesta, darba, amata pienākumu (turpmāk — darba pienākumi) pildīšanai.

(3) Autotransporta lietošana darba vajadzībām ir tāda autotransporta lietošana, kas nepieciešama amatpersonas vai darbinieka darba pienākumu pildīšanai, nodrošinot publiskas personas vai publiskas personas institūcijas iestādes funkciju izpildi.

(4) Par autotransporta izmantošanu darba vajadzībām uzskatāma arī tā lietošana šādos gadījumos:

1) attiecīgās amatpersonas vai darbinieka darba pienākumi ir saistīti ar nepieciešamību nodrošināt viņam iespēju jebkurā brīdī atgriezties pie darba pienākumu pildīšanas vai darba pienākumu pildīšanu nepieciešams nodrošināt īpašas steidzamības kārtībā, arī tādēļ, lai novērstu ārkārtas situācijas un to sekas, apdraudējumu sabiedrības veselībai vai drošībai;

2) amatpersonas vai darbinieka darba pienākumu specifika paredz to pildīšanu tādā teritorijā, kuru objektīvu iemeslu dēļ nevar sasniegt ar sabiedrisko transportu vai bez autotransporta izmantošanas;

3) tiek sargāta valsts amatpersonu drošība;

4) amatpersona vai darbinieks tiek nogādāts no darba vietas uz dzīvesvietu vai no dzīvesvietas uz darba vietu, ja objektīvu iemeslu dēļ sabiedriskā transporta pakalpojumus nav iespējams izmantot vai arī tā izmantošana apgrūtina darba pienākumu efektīvu izpildi.

(5) Lai nodrošinātu šā panta noteikumu izpildi, publiska persona vai publiskas personas institūcija izdod normatīvo aktu par autotransporta izmantošanas kārtību, nosakot arī to personu loku, kuras atbilstoši šā panta noteikumiem drīkst lietot attiecīgo autotransportu.".

Balstoties uz šī likuma pantu, Drošības policijas ģenerālis, iespējams, ir pārkāpis likumu, kas gan vēl jāpierāda tiesā. Gribētos zināt, ko ģenerālis apsargāja veļas mazgātavas "Irve" telpās? Un kāpēc tieši viņam bija kaut kas jāapsargā, ja ir padotie, kas labāk kvalificēti šim uzdevumam?

3. Ģļēvais policists - Iekšlietu ministra neizdarība

Netiks moralizēts, kas notiek, ja likums tiek pārkāpts. Demagogi vienmēr atradīs absurdus argumentus, lai attaisnotu nejēdzību. Tomēr šādā gadījumā būtu jādiskutē par mūsu kārtības sargu morālo stāju, jo kā var prasīt no citiem likumpaklausību, ja paši kārtības sargi nav likumpaklausīgi. Mūsu bēdīgi slavenā ģenerāļa atrašanās amatā vēl pēc "Irves" telpu apsargāšanas un fiksās atkāpšanās no apsargājamā objekta ir Iekšlietu ministra Riharda Kozlovska neizdarība. Kaut gan to varētu saukt par sistēmu, jo kas tad ir tāds policists salīdzinājumā ar pašu Saeimas spīkeri Solvitu Āboltiņu, kas arī ir atļāvusies iepirkties ar visu apsardzi, kas vēl ir tik laipna, ka pastumj iepirkumu ratiņus lielveikalā. Un nav izslēgts, ka Saeimas spīkere arī uz šopinga sesiju toreiz bija devusies ar dienesta auto. Ja jau valsts "pašas augšas" to dara, tad nav nekāds brīnums, ka līdzīgi rīkojas arī spēka struktūru pārstāvji, jo viņus piesedz politiskais jumts, bet vienkāršajam pilsonim atliek tikai griezt zobus un necenzēti izteikties, un uzņēmējam, kam jāmaksā nodoklis par to, ka viņš iepērkot savai darbībai vajadzīgo, piemēram, kādā būvniecības veikalā, pie izdevības savai ģimenei iegādājas pārtiku.

Pārfrāzējot seno latīņu teicienu "Quod licet Iovi, non licet bovi" (kas atļauts Jupīteram (politiskajai elitei), nav ļauts vērsim (uzņēmējam, darbiniekam)) neviļus jāsecina, ka mūsu politiskā elite ir vienlīdzīgāka par vienkāršiem ierindas pilsoņiem. 

4. Epiloga vietā

Īsāk sakot - dzīvojam demokrātiskā banānu valstī, kur likums un sods pilsoņiem, privilēģijas un visatļautība amatpersonām. Kas notiktu mūsu kaimiņos (Skandināvijā), ja atklātos šāds gadījums? No amata atkāptos pats vaininieks vai no amata atlaistu ministrs. Ja neatlaistu ministrs, pašam ministram jau būtu jāatkāpjas, ja ministrs kavētos, premjerministrs kādam parādītu durvis, lai nenonāktu parlamentā, kur būtu balsojums par neuzticības izteikšanu. Paši varam salīdzināt, cik tālu mums ir līdz skandināvu demokrātijas un sabiedrības interešu izpratnei.