Kaut arī nevaru ietekmēt šīs plānotās reorganizācijas, vai sauktās partiju apvienošanās procesus, tomēr ir savs skatījums no malas.
Ja vēsturiski Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija bija pozicionējusies kā sociāldemokrātiska partija, un tās galvenais elektorāts ir bijuši strādnieki, tad pēdējā laikā partija ir zaudējusi savu ideoloģisko nišu, vai arī partijas vadība nav spējusi piemēroties sabiedrībā notiekošajām izmaiņām un mainīt partijas ideoloģiskās nostādnes atbilstoši laikmeta mainībai, saglabājot sociāldemokrātijas pamatnostādnes. Ne vienu vien reizi no partijas vadības ir izskanējuši aicinājumi pieturēties pie kristīgajām vērtībām. Tieši kristīgajām, nevis sociāldemokrātiskajām. Kamēr pastāvēja LSDSP, bija cerības, ka tā turpinās jau pirmskara Latvijas sociāldemokrātu tradīcijas, par nacionāli orientētu sociāldemokrātisku ideju īstenošanu.
Šobrīd, pazūdot LSDSP un latviskajai sociāldemokrātijai no politiskās arēnas, sociāldemokrātijas niša tiek atstāta politiskajai partijai “Saskaņa”, kas jau ir piekabinājusi sev vārdu “sociāldemokrātiskā”. Ja LSDPS iestājās par Latvijas Republikas neatkarību, par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, tad “Saskaņa”, slēpjoties aiz vārda “sociāldemokrātisks” var mēģināt laiku pa laikam atkal panākt krievu valodas kā otras saziņas valodas ieviešanu.
Aizejot LSDSP, aiziet arī vecākā, tradīcijām un nopelniem bagātākā partija, kas savu darbību nebija pārtraukusi nedz pēc Ulmaņa apvērsuma, nedz arī PSRS okupācijas laikā. Aiziet partija, kuras pārstāvis Miķelis Valters jau 1903. gadā runāja par neatkarīgu Latviju. Aiziet Raiņa partija.
Kādēļ? Vai sabiedrībai nevajag sociāldemokrātisku partiju? Vajag. Tikai partija ir novecojusi, tai nav jaunu, spēcīgu personību, kas spētu sociāldemokrātiju Latvijā atdzīvināt. Tiks zaudēta latviskā sociāldemokrātijas identitāte, un to pārņems kāds cits.