Pati ideja jau būtu laba – valsts neatkarības atjaunošanas dienā atzīmēt to ar balti klātu galdautu. Kā vislielākajos un visnozīmīgākajos cilvēka, ģimenes vai dzimtas svētkos. Un no skapja izņemt, no ilgas nelietošanas putekļiem viegli noputējušu servīzi. Visbeidzot, galdā celt cienastu.
Tas būtu ideālais gadījums. Diemžēl, realitāte ir daudz, daudz skarbāka. Es neklāšu ne baltu galdautu, ne arī kaut kā īpaši atzīmēšu šo dienu. Nevis tāpēc, ka es esmu pret Latvijas neatkarību, bet gan tāpēc, ka tas, kas šobrīd notiek, ir pilnīgs haoss. Un lai arī kā man nepatiktu tas, ko redzu, tomēr jāsaka – šī valsts ir bankrotējusi. Bankrotējusi, jo iedzīvotāju skaits samazinās ar katru gadu. Kādi var būt svētki, ja katru dienu valsti pamet līdz pat 50 cilvēkiem darba spējas vecumā, un tiem drīz vien seko viņu ģimenes, lai arī sāktu dzīvi ārzemēs. Lai audzinātu bērnus tur. Nu un kāds brīnums, ja šis pavasaris parādīja, ka vieglāk ir iekāpt lidmašīnā, nekā no no nomaļas mājas nokļūt līdz pagasta centram. Kāpēc svinēt valsts neatkarības atjaunošanu, ja mums ir vairākas iedzīvotāju grupas, kas pilnīgi legāli tiek diskriminētas. Nē, ne seksuālās un garīgās vai arī alternatīvās minoritātes. Viens piemērs – autovadītāji, kas nevar pārvietoties ar savu auto, neizejot tehniskās apskates procedūru un nenomaksājot auto ekspluatācijas nodokli. Šopavasar daudziem radās jautājums – kur paliek nodoklī samaksātā nauda, ja ceļu nav, ja tas nav izbraucams, un vispār, pēc ministru kabineta noteikumiem, tas atbilst D kategorijai un tiks apsaimniekots tikai tad, kad… dzeguze nedēs savas olas svešā ligzdā.
Obligātā iepirkuma komponente – valsts atļaujas uzdāvināt 78 miljonus eiro OIK darboņiem. Atkal tiek dāvināti miljoni, un nevis no kaut kāda valsts budžeta, bet no it kā Latvenergo virspeļņas. Kas tad mums ir Latvenergo? Valsts akciju sabiedrība. Šie miljoni nederētu veselības aprūpei? Derētu. Vai šie miljoni nederētu ceļiem? Derētu. Vai šie miljoni nederētu pensiju indeksēšanai? Derētu! Mums ekonomikas ministrs runā, ka esot tāds tiesiskās paļāvības princips. Jā, ir. Un kāds tiesiskās paļāvības princips var tikt piemērots OIK darboņiem, kas sāk “žulīties”? Nekāds. Tiesiskās paļāvības princips ir arī to cilvēku pusē, par kuriem veselības ministre pasaka – naudas nav.
“Man diemžēl jāsaka, ka mums joprojām ir ļoti daudzi cilvēki, kas mirst, jo mums nepietiek finansējuma, lai visus viņus izārstētu, jā, tā tas ir.”
Anda Čakša
Nē, draugi mīļie. Arī viņiem ir tiesības paļauties uz šo principu, apzināties, ka viņi ir valstij nozīmīgi, ka nepaliks nelaimē vieni ar savu problēmu. Diemžēl, bet tā ir tikai teorija. Prakse rāda, ka pret valsti sabiedrības vienkāršais cilvēks nav aizsargāts, un viņš valstij nevar pateikt – “naudas nav, šogad nemaksāšu auto ekspluatācijas nodokli!”.
Varētu vēl vilkt no pagaldes argumentus, kādēļ man nebūs “Baltā galdauta” svētki, bet nevēlos. Nevēlos, jo tad būtu jāraksta vesela enciklopēdija ar argumentiem, kādēļ šī valsts nav izdevusies. Miljoni šurp, miljoni turp… Izšķērdēšana valstiskā līmenī.