Ir pagājis vairāk kā pusmēnesis kopš Lāčplēša dienas, 11. novembra, un mazliet mazāk kā pusmēnesis kopš Latvijas Republikas neatkarības Proklamēšanas dienas – 18. novembra. Šogad bija pirmais gads, kas nebija ne skaļas, ne klusas svētku sajūtas. Nebija. Un ir pamatotas šaubas, vai arī nākamgad būs. Vispār jau svētku sajūta ir subjektīvs, emocionāls, neracionāls jēdziens, ko nekādi nevar novērtēt. Tomēr, šādas sajūtas nav. Nav, jo nejūtos vajadzīgs šai valstij. Šobrīd ar jēdzienu valsts es vairāk domāju valsts pārvaldi, nevis teritoriju un iedzīvotājus.
Ir 2015. gads. 100 gadu kopš Latviešu streļķu bataljonu dibināšanas, pirmajām streļķu ugunskristībām. Pirms 100 gadiem Latviešu puiši, vīri, strādnieki un zemes arāji bija gatavi apvienoties, aizstāvēt savu zemi, savu rūpnīcu, savu lauku sētu, savējos, savu ģimeni. Strēlnieku bataljonu dibināšana nebija viegls process, jo gan cariskās Krievijas ierēdņiem, gan arī Latvijas vācu baroniem prātā bija 1905. gada revolūcija.
Pirmais nopietnais pieteikums valdošajam režīmam, ka ir kaut kas jāmaina, savādāk vecā kārtība tiks nojaukta, un vecā vadošā elite, izredzētā kasta – baltvācu inteliģence – tiks iemīta dubļos. Protests pret veco kārtību izpaudās kā nīsto vācu baronu muižu dedzināšana, un Lielās franču revolūcijas ideju nešana Latvijas cilvēkos – brīvība, solidaritāte, vienlīdzība. Īpaši smagi klājās tiem baroniem, kas latviešus par cilvēkiem neuzskatīja, bet gan par bezgribas bioloģisku priekšmetu, darba rīku, robotu smagu un netīru darbu veikšanai. Šādu baronu muižām uguns tika piešauta pirmajām. Jā, tas bija manifests pret pazemojumiem, kam latvieši bijuši pakļauti gadsimtiem. Jā, tā bija vēlme atriebties par beztiesiskumu, jo personisko brīvību ieguva tikai 1817. gadā Kurzemes guberņā, 1819. gadā Vidzemes guberņā un tikai 1861. gadā Vitebskas guberņā, kurā ietilpa mūsdienu Latgale. Revolūcijai sekojošā reakcija ar melnajām sotņām, jebkuru vācu baroniem neizdevīgu, neērtu iedzīvotāju atklāta apcietināšana tiesāšana, slēptas linča tiesas spriešana un nošaušana “bēgot” radīja visai skaidru un saprotamu jebkura latvieša ienaidnieka tēlu apziņā un zemapziņā, kas rezultējās latviešu gatavībai cīnīties ar fričiem, atriebjot arī savu pazemojumu un izrēķināšanos pēc 1905. gada revolūcijas. Par šiem notikumiem mūsdienās netiek runāts, netiek analizēts vēsturiskais materiāls. Paši vēsturnieki atzīst, ka 1905. – 1907. gada revolūcija ir nepētīts laiks, un terra incognita arī pašiem vēsturniekiem. Kādēļ ir nepieciešams zināt, kas un kā notika, kā veidojās Latvijas valsts aizmetņi, kādi notikumi parādīja nācijas veidošanos? 1905. – 1907. gada revolūcija, 1915. gada strēlnieku bataljonu dibināšana noritēja pirms 1918. gada, pirms Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas. Lai arī ko domātu un darītu inteliģence, radoša, rakstoša, gleznojoša, bet vienkāršo cilvēku atbalsta, bez viņu ziedošanās un gatavības mirt idejas vārdā valsts nebūtu. Nebūtu, lai arī kādas utopiskas vai reālistiskas idejas sludinātu sabiedrības izglītotākā daļa. Šogad netika pieminēti nedz 1905. gada revolūcijas cīnītāji, nedz arī plaši un ar vērienu nosvinēti Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas pasākumi. Patiesībā nav pieminēti tie, kas radīja priekšnoteikumus Latvijas valstiskumam. Nav pieminēti un atdots gods tiem, kas neprasīja, kas man par to būs, ko es iegūšu, jo sākotnēji cīņa bija pret tiem, ko ienīst iemācīja 1905. gada zvērības, un tikai pēc Ziemassvētku kaujām zuda atbalsts valdošajam režīmam – cariskās Krievijas patvaldībai. Tieši tad arī galēji noformējās ideja par neatkarīgu Latviju. Tad iedzīvotājus vienoja cerība labākajai rītdienai, cerība iespējai pašiem veidot savu valsti, apstrādāt savu zemi. Tad nebija garantijas, ka tas viss izdosies, bet bija vēlme darīt.
Kādēļ šogad nav svētku sajūtas un piederības izjūta savai valstij? Tādēļ, ka valsts no saviem iedzīvotājiem ir novērsusies. Tas ir maigi sakot. Ja teiktu, kā ir, tad jau būtu jāsaka, ka valsts kaitē saviem iedzīvotājiem. Ja līdzīgi 1905. gada un 1915. gada notikumiem garīgais pacēlums un ticība savas valsts pastāvēšanas iespējai bija no 1989. gada līdz 1991. gadam, kad cilvēki bija gatavi mirt zem tankiem bez ieročiem rokās, lai tikai valsts būtu neatkarīga un nīstais valdošais režīms tiktu gāzts bez vardarbības, tad tagad cilvēki dodas paši izsūtījumā, par saviem līdzekļiem – strādāt un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi plašajā Eiropas Savienībā, nevis sakārtot savu valsti. Līdzīgi domā arī Latvijas uzņēmēji, kuri gatavojas pārcelt savu darbību uz kaimiņzemēm, strādāt tur un maksā arī atbilstoši nodokļus tajā valstī, kur reģistrēta uzņēmējdarbība. Valdošā elite nevēlas sakārtot valsti un tās ekonomisko vidi, lai iedzīvotāji varētu dzīvot un strādāt tieši šeit, maksāt nodokļus un veidot Latvijas infrastruktūru. Tieši nevēlēšanās to sakārtot ir apzināta kaitniecība, kuras rezultātā Latviju katru gadu atstāj iedzīvotāji tādas pilsētas kā Valmiera vai Kuldīga izteiksmē. Par to priecāties un līksmot nav nekādas vēlmes, jo katra aizbraukušā cilvēka dzīvesstāstā ir kāda zaudējumu sāpe – tuvinieku zaudējums, attālums. Un kāda būs nākotne, ja iedzīvotāji sapratīs, ka valdošā elite nevis pārvalda valsti, bet gan to izposta? Vai arī tad būs svētku sajūtas? Vai valsts vispār sagaidīs vēl kaut cik apaļu piemiņas un svētku dienu? 2018. gada 18. novembris nav aiz kalniem, un līdz tam Latviju būs atstājuši jau 60 000 iedzīvotāju, ja migrācijas tendences nemainīsies.