Latvijas masu medijos ir pazibējusi viena ziņa, kura pašlaik vēl nav tikusi tiražēta plašāk. Vēl nav, vismaz pagaidām. Uzmanības centrā mums ir nonācis Latvijas Republikas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs.
Pirmie, kas uzmanību pievērsa Dzintara Rasnača personībai, bija portāls “pietiek.com“. Tieslietu ministrs, kas tik skrupulozi centās šo rindu autoru pārliecināt, ka kaut kas nav pareizi saskaitīts viņa ministrēšanas stāžā, ir ieķēpājies skapja lietā. Viens ministrs paziņo par iznākšanu no skapja, otrs – skapi pārved. Jācer, ka abiem ministriem skapis nav kopīgs. Kā objekts. Nu lai kā, bet mums ir skapja lietu ministri, nu jau divi.
Un tā – pie galvenā. Portāls “pietiek.com” pavēstījis, ka Latvijas Republikas tieslietu ministrs ir izmantojis ministrijas transporta līdzekli, lai, veicot pārcelšanos, pārvestu skapi. “pietiek.com” ir palūdzis Tieslietu ministriju sagatavot visu ministrijas īpašumā un pārraudzībā esošo transporta līdzekļu maršrutu lapas, kas, kā var saprast līdz šim, nav izdarīts. Labi, ministrijas darbība ir lēna, skrupuloza, birokrātiska. To varētu attiecināt uz jebkuru ministriju, bet šoreiz mums piešaudes mērķī ir trāpījusies Tieslietu ministrija, kas nodrošina tiesu sistēmas darbību, tiesiskuma ieviešanu visās dzīves jomās.
Esošie normatīvie akti nosaka, ka valsts iestāšu darbinieki nevar izmantot dienesta automašīnas privātajām vajadzībām. Likuma “Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu” pants 5.2. nosaka:
“(1) Papildus šajā likumā un citos tiesību aktos ietvertajiem noteikumiem par rīcību ar publiskas personas mantu ievērojami arī saskaņā ar šo pantu paredzētie publiskas personas autotransporta izmantošanas noteikumi.
(2) Publiskas personas īpašumā, valdījumā vai lietošanā esošais autotransports, tajā skaitā operatīvais transports, izmantojams tikai dienesta, darba, amata pienākumu (turpmāk — darba pienākumi) pildīšanai.
(3) Autotransporta lietošana darba vajadzībām ir tāda autotransporta lietošana, kas nepieciešama amatpersonas vai darbinieka darba pienākumu pildīšanai, nodrošinot publiskas personas vai publiskas personas institūcijas iestādes funkciju izpildi.
(4) Par autotransporta izmantošanu darba vajadzībām uzskatāma arī tā lietošana šādos gadījumos:
1) attiecīgās amatpersonas vai darbinieka darba pienākumi ir saistīti ar nepieciešamību nodrošināt viņam iespēju jebkurā brīdī atgriezties pie darba pienākumu pildīšanas vai darba pienākumu pildīšanu nepieciešams nodrošināt īpašas steidzamības kārtībā, arī tādēļ, lai novērstu ārkārtas situācijas un to sekas, apdraudējumu sabiedrības veselībai vai drošībai;
2) amatpersonas vai darbinieka darba pienākumu specifika paredz to pildīšanu tādā teritorijā, kuru objektīvu iemeslu dēļ nevar sasniegt ar sabiedrisko transportu vai bez autotransporta izmantošanas;
3) tiek sargāta valsts amatpersonu drošība;
4) amatpersona vai darbinieks tiek nogādāts no darba vietas uz dzīvesvietu vai no dzīvesvietas uz darba vietu, ja objektīvu iemeslu dēļ sabiedriskā transporta pakalpojumus nav iespējams izmantot vai arī tā izmantošana apgrūtina darba pienākumu efektīvu izpildi.
(5) Lai nodrošinātu šā panta noteikumu izpildi, publiska persona vai publiskas personas institūcija izdod normatīvo aktu par autotransporta izmantošanas kārtību, nosakot arī to personu loku, kuras atbilstoši šā panta noteikumiem drīkst lietot attiecīgo autotransportu.“.
Tātad – ja tieslietu ministrs ir izmantojis Tieslietu ministrijas pārziņā esošo transporta līdzekli, tad varētu domāt, ka skapja pārvešana no punkta A uz punktu B ir dienesta pienākumu pildīšanai nepieciešama darbība. Varbūt skapī glabājās dokumenti, kas nepieciešami dienesta pienākumu veikšanai un tie būtu jānogādā jaunajā dzīves vietā? Varbūt šādiem dokumentiem nevajadzētu atrasties ārpus darba vietas? Skrupulozais tieslietu ministrs šo pieņēmumu atspēkoja, samaksājot degvielas izdevumus par skapja pārvešanu no punkta A uz punktu B. Tā vismaz atklājis viņa preses sekretārs Andris Vitenburgs. Tātad – tika pārvesta privāta mēbele no ministra privātās dzīvesvietas adreses uz kādu citu privātu adresi. Tātad – formāli ministrs ir pārkāpis likumu. Ja jau tā, tad šis būtu iemesls ministra demisijai, nevis tikai kaut kādai formālajai atvainošanās procedūrai, kā to domā ministru prezidents Māris Kučinskis.
Vēl jau var uzskatīt, ka Tieslietu ministrs ir parādā sabiedrībai.
Pēc likuma “Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likums” stāšanās spēkā ir jāmaksā visiem uzņēmējiem, ja tie nevar vai neuzskata par vajadzīgu pierādīt faktu, ka automašīna netiek lietota privātām vajadzībām. Dzintars Rasnačs ir izmantojis dienesta auto savām privātajām vajadzībām, un ja viņš būtu uzņēmējs, kas privātajām vajadzībām izmantojis firmas autotransportu, tad šim uzņēmējam valstij būtu jāsamaksā nodeva no 29 eiro līdz 62 eiro mēnesī. Tātad, uzņēmējam privāta skapja pārvešana papildus izmaksātu no 348 eiro līdz 744 eiro gadā. Bet ir viens bet. Ja ministru kabineta sēžu zāli rotā uzraksts “Viens likums – viena taisnība”, tad principiālajam un skrupulozajam tieslietu ministram būtu jāsamaksā ne tikai 20 eiro par degvielu, bet šajā gadījumā arī 744 eiro. Tomēr tas būtu spēkā, ja ministrs pats tērētu savu laiku un savu skapi pārvestu pats, no darba brīvajā laikā. Par to, kas tad veda skapi, vēsture klusē, bet ja tas bija ministrijas algots darbinieks, tad tieslietu ministrs nav nolīdzis darbinieku oficiāli, ar nodokļu nomaksu, ar oficiālu atalgojuma izsniegšanu. Šajā gadījumā Dzintars Rasnačs jau kvalificējas kā ēnu ekonomikas atbalstītājs, nodokļu nemaksātājs, nelegāls nodarbinātājs vai aploksnīšu maksātājs. Te jau ir cits pants. Jā, ja būtu VIDs ar zobiem, tad ministrs tagad būtu nepatikšanās.
Rezumējot visu rakstīto – ministrs Latvijas sabiedrībai, nodokļu maksātājiem ir parādā 744 eiro, šoferim parādā 0,10 eiro par nobraukto kilometru, 10 eiro par iekraušanas pakalpojumiem, un 10 eiro par izsaukšanu.
Ja Dzintars Rasnačs ir tikpat drosmīgs kā daudz lamātais Guntis Belēvičs, kas pēc paša nesmukumiem pratās ne tikai demisionēt kā ministrs, nolikt deputāta mandātu, bet arī izstāties no kādas politiskās partijas, tad tuvākajās dienās Latvijas sabiedrība varētu sagaidīt, ka Dzintars Rasnačs ir nomaksājis līdzīgu nodevu, kāda ir jāmaksā uzņēmējam par firmas autotransporta izmantošanu privātajām vajadzībām, pārliecinātu, ka ministrs ir oficiālu samaksājis skapja pārvedējam atbilstošu atalgojumu par mēbeles iekraušanu, izkraušanu un transportēšanu, kā arī par to, ka ir nomaksāti visi nodokļi, kas saistīti ar cilvēku nodarbināšanu un vistuvākajā laikā, 24 stundās (tas jau būtu brīnums), Latvijas žurnālistiem izsniegtu visu ministrijas transporta līdzekļu maršruta lapas. Ar to nevajadzētu būt problēmām, ja vien uzskaite ir veikta, kā to prasa uzņēmējs no saviem darbiniekiem un Valsts ieņēmumu dienests no uzņēmējiem.
Paskatīsimies, kas mums ir – Tieslietu ministrs kā godavīrs vai arī gļēvs ministra izstrādājums. Laiks rādīs.