Viens likums – viena taisnība visiem. Tiešām? 2015. gada janvārī un februārī atkal ir aktualizējies jautājums par kādas izredzētas nācijas sabiedrisko organizāciju īpašumiem. Viss jau būtu taisnīgi, ja vien izpildītos viens nosacījums.
Saturs
Diskriminācija pēc etniskās pazīmes
Ja vienas etniskās piederības sabiedriskajām organizācijām salīdzinot ar citām piešķir tiesības uz īpašumu restitūciju, tad citas etniskās grupas tiek diskriminētas. Un šoreiz tā ir diskriminācija uz etniskās piederības pamata. Kura nācija ir tā izredzētā? Lasītāji paši var uzminēt, jo šīs nācijas pārstāvji vadās pēc Vecās derības, kā arī izskatās, ka ciešanas pārvērtušas biznesā. Lai nu Dievs dod, ka es būtu kļūdījies.
Ja var ticēt 2015. gada 5. februāra Saeimas sēdei, tad ir nolemts restitūcijas procesam nodot vairākus īpašumus organizācijai, kas uzdodas par ebreju sabiedrisko organizāciju jumta organizāciju, kāda Latvijā nekad nav bijusi. Diemžēl, mūsu tautas kalpi atkal parādījuši savu neizglītotību vai arī bezmugurkaulnieku stāju.
Nacionalizāciju veica okupācijas karaspēks
Kādēļ šāds apgalvojums? Vispirms 1940.gadā notika nacionalizācijas process, un jāatgādina, ka kopš 1940.gada 17. jūnija Latvijas valdošā elite gļēvi padevās un atļāva ievest PSRS okupācijas karaspēku. Tātad – Latvijas Republika, kuras pilsonis esmu, nekādi nevar atbildēt par nacionalizācijas procesu kā tādu, jo tas netika īstenots neatkarīgas, suverēnas valsts pastāvēšanas laikā. Otra okupācija notika 1941. gadā, kad Latviju okupēja “brūnais mēris”, kas izredzētās tautas pārstāvju īpašumus nedenacionalizēja, bet gan izmantoja “status quo” un izmantoja savām vajadzībām, turklāt pēc šīs okupācijas ebreji Latvijā tika pilnīgi izskausti. Arī šajā procesā Latvijas Republika kā tāda nav uzskatāma par vainīgu, par līdzatbildīgu, jo to veica svešas valsts okupācijas karaspēks, ar dažu vietējo iedzīvotāju palīdzību, kas par to tika tiesāti un arī saņēma sodu. Atkārtotajā okupācijā no 1945.gada līdz 1990.gadam nacionalizācijas sekas tika legalizētas. Šīs okupācijas laikā netika pat domāts, ka kaut kas tiks denacionalizēts. 1991.gadā atgūstot neatkarību, tika atjaunots Latvijas Republikas civillikums. Tika nolemts restitūcijas procesam nodot tos īpašumus, kam ir likumīgi īpašnieki vai to pēcnācēji. Sabiedriskās un politiskās organizācijas šajā procesā netika iesaistītas, jo kā likumdevēji uzskatīja, nav tādu organizāciju mantinieku, ko varētu atjaunot īpašuma tiesībās. Savukārt bezīpašnieka nekustamais īpašums nonāk valsts, tas ir, Latvijas Republikas īpašumā, kā to nosaka Civillikuma 930.pants. Ja jau mūsu varneši pārkāpj Civillikuma normas, tad kā var sagaidīt, ka vienkāršie pilsoņi vēlēsies ievērot likumus? Nekādi.
Epiloga vietā
Ja jau reiz ir sācies restitūcijas process, tad jāsaka, kā ir – Pandoras lādītei ir vāks vaļā, jo šobrīd tiek radīts precedents sabiedriskajām organizācijām atgūt savus īpašumus. It īpaši visas pretenzijas uz īpašumiem var pieteikt tās sabiedriskās un politiskās organizācijas, kuru darbība tika apturēta un kas tika likvidētas pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma. Šajā gadījumā Latvijas Republika, kuru vadīja diktators Kārlis Ulmanis, ir tiesiski atbildīga par īpašumu piespiedu atsavināšanu. Ja tiek radīts precedents, tad šoreiz valsts vīriem ir jāuzņemas arī atbildība par savu lēmumu sekām. Un jāsaka, ka šis jautājums būs tiesiskuma pārbaude visai valsts varai un it īpaši – varnešiem. Protams, tiek runāts, ka kādas etniskās grupas pārstāvju rokās ir tāds skandalozi slavens 3.a portfelītis, lai lobijam nebūtu īpaši jāiespringst sarunās ar varnešiem.